Argumenti pret pasīvo ēku standartu ir balstīti uz pārpratumiem

Es esmu nelielu ēku enerģijas koncepcijas veidotājs, un mani amata rīki ir gaisnecaurlaidība, siltumizolācija, logu novietojums un ventilācija ar siltuma atgūšanu. Tie ir arī starptautiskā pasīvo ēku standarta (Eiropā pazīstams kā passivhaus) pamatprincipi. Bet tik un tā gandrīz katru nedēļu kāds iesīkstējis būvnieks mani pacietīgi skolo par to, kā šīs ēku efektivitātes stratēģijas, kas ir arī pasīvo ēku pamatprincipi, ir laika un naudas izšķiešana.

Šeit ir apkopoti visbiežāk minētie argumenti. Sauksim tos par „10 iemesliem, kāpēc nebūvēt pasīvo ēku.”

Mīts nr.1: Pārāk dārgi

Es to dzirdu gandrīz katru reizi, kad kādam iedodu savu vizītkarti. Nav nozīmes, vai es sarunājos ar 4 miljonus vērtas luksus klases mājas celtnieku vai arī 400 tūkstošus vērta dzīvokļu projekta attīstītāju – gandrīz visiem tik un tā šķiet, ka pasīvā ēka maksā vairāk.

Šis iespaids ir maldīgs. Ja vienādojumā iekļauj ekspluatācijas izmaksas, pasīvās ēkas kļūst par ekonomiski visizdevīgāko būvniecības veidu.

Nedaudz matemātikas: pasīvo ēku sienas un logi ir dārgāki nekā tādu ēku, kas projektētas, lai atbilstu būvnormatīviem, toties pasīvo ēku apkures sistēmas maksā mazāk. Kopumā ņemot, pasīvo ēku celtniecība maksā līdz 10% dārgāk nekā parasti. (Izmaksas par zemes gabalu, tirdzniecību un mārketingu nemainās.) Pēc pabeigšanas pasīvajām ēkām nepieciešams par aptuveni 90% mazāk siltumenerģijas nekā tipiskām ēkām.

Ja vienreizējās būvniecības izmaksas tiek amortizētas attiecībā pret ēkas dzīves ilgumu un kredīta termiņu un atņemti ikgadējie komunālo maksājumu ietaupījumi, lielākā daļa pasīvo ēku īpašnieku ietaupa naudu katru gadu.

Šī ekonomiskā pieejamība nav sagadīšanās. Pasīvo ēku standarts tika radīts uz eksperimentālu pētījumu pamata, Eiropas zinātniekiem meklējot līdzsvara punktu, zem kura biezāka siltumizolācijas slāņa iebūvēšana piedāvāja jūtamu investīciju ienesīgumu, un virs kura vairāk siltumizolācijas nesniegtu nekādus ekonomiskos labumus. Šis finansiālais līdzsvara punkts ir pasīvo ēku standarta pamatā, kā arī atšķir to no lielākas daļas „zaļās” arhitektūras.

Mīts nr.2: Nav, ko elpot

Pasīvās ēkas ir desmitreiz blīvākas nekā tipiskas jaunās celtnes. Bet tas nenozīmē, ka tajās „nav ko elpot”. Tāpat kā jebkurā citā ēkā, arī pasīvajā ēkā var atvērt logus. Un pasīvo ēku labās siltumizolācijas dēļ to iemītnieki var atstāt logus vaļā ilgāk nekā tādu ēku iemītnieki, kuras tikai knapi atbilst normatīviem.

Tomēr tieši tad, kad logi ir aizvērti, var novērtēt pasīvo ēku pārākumu. Augstas efektivitātes ventilācija ar siltuma atgūšanu nepārtraukti apmaina sasmakušo iekštelpu gaisu pret svaigu āra gaisu. Avīze „New York Times” nesen aprakstīja gaisa kvalitāti pasīvajās ēkās šādi: „Gaiss iekštelpās ir tik svaigs, ka var gandrīz sagaršot tā saldumu.”

Mīts nr.3: Sienas ir pārāk biezas

Pasīvās ēkas ārsienas parasti ir biezākas par 30cm. Sienu biezums ir atkarīgs no klimata: biezākas Ikaluitā, plānākas – Vankūverā.

Parastā mājā iedzīvotāji ziemas laikā izvairās uzturēties izvirzītu logu un stikla durvju tuvumā. Savukārt pasīvajā ēkā katrs kvadrātcentimetrs nodrošina vienlīdz lielisku termālo komfortu visa gada garumā. Šis unikālais nekādu-problēmu-sēdēt-pie-loga-ziemā komforts pievieno vairāk kvadrātmetru izmantojamas platības, nekā daži ārsienu biezuma dēļ zaudēti centimetri.

Mīts nr.4: Pārāk daudz eksotisku materiālu

Lai izpildītu pasīvo ēku standartu, nav vajadzīgi nekādi īpaši produkti. Un tomēr ir vieglāk to sasniegt, liekot lietā sertificētus logus un komponentes, kas ir speciāli veidotas pasīvajām ēkām.

Mīts nr.5: Pārāk sarežģīti

Lūk, pasīvo ēku standarts vienā teikumā: siltumslodze ≤ 10 W/m2  vai gada siltumenerģijas patēriņš ≤ 15 kWh/m2, gada primārās enerģijas patēriņš ≤ 120 kWh/m2, termālo tiltu vērtība ≤ 0,0, gaisnecaurlaidība ≤ 0,6/h pie 50Pa spiediena starpības. Tas arī viss.

Pasīvo ēku standarts ir kā hokejs – vienkārša spēle, kur sākumā jāiemācās daudz, bet pēc tam ir vieglāk. Tas ir pasākums, kas ir vieglāks (un jautrāks) ar pieredzējušu ekspertu komandu. Arhitekts un pasīvo ēku konsultants Bronvins Barijs ir teicis, ka „pasīvās ēkas ir komandas sports”.

Mīts nr.6: Pārāk strikti

Ir vairāk kā viens veids, kā uzbūvēt pasīvo ēku.

Radoša pieeja tiek iedrošināta, un apgūtās mācības tiek brīvi izplatītas unikālā interneta platformā „Passipedia”. Tāpat ir vairāk kā viens veids, kā sertificēt pasīvo ēku: caur sākotnējo Pasīvo Ēku Institūtu (PHI) Vācijā, caur Kanādas Pasīvo Ēku Institūtu (CanPHI), vai arī caur pieaugošu skaitu sertificēšanas institūciju ASV, Apvienotajā Karalistē un Īrijā.

Mīts nr.7: Pārāk neglītas

Pievērsiet uzmanību pasīvo ēku dizainu dažādībai, kas atrodami GBA mājaslapā, vai arī visu veidu ēkās, kas ir saņēmušas PHI gadskārtējo Pasīvo Ēku apbalvojumu. Ja vēlaties, pameklējiet Googlē pasīvās biroju ēkas, dzīvokļu kvartālus un augstceltnes, kas uzceltas Eiropā pēdējo dažu gadu laikā.

Pasīvo ēku standarts attiecas uz ēku energoefektivitāti; skaistums mīt skatītāja (vai īpašuma līguma turētāja) acīs.

Mīts nr.8: Pārāk jauns

Idejas, kas mīt pasīvo ēku standarta sirdī, aizsākās 1970. gados. (Piemēram var aplūkot Saskačevanas Aizsargājamo māju (Sasketchewan Conservation House).)

Pirmā īstā pasīvā ēka tika uzcelta Vācijā 1991. gadā. Vairāk nekā 40 000 ēkas ir tikušas uzbūvētas nākamajos 22 gados, kamēr pasīvo ēku standarts ir kļuvis par vispārbaudītāko un viskārtīgāk apstiprināto būvēšanas standartu.

Mīts nr.9: Atmaksāšanās periods ir pārāk ilgs

Atskatīsimies uz mītu nr.1: 10% būvizmaksu uzvija sastāda pāris simtu dolāru gadā kredīta atmaksas laika garumā. Savukārt 90% enerģijas izmaksu samazinājums sasniedz gandrīz tūkstoš dolārus gadā.

Ietaupījumi sākas ar pirmo gadu un aug līdzvērtīgi enerģijas cenu pieaugumam. Tāpēc tādas organizācijas kā „Mājvieta cilvēcei” (Habitat for Humanity) seko pasīvo ēku standartam.

Mīts nr.10: Nulles enerģijas ēkas ir labākas

Protams – nekāds enerģijas patēriņš ir labāks nekā par 90% mazāks enerģijas patēriņš. Un ēkas, kas saražo papildu enerģiju, kā piemēram tās, kas celtas atbilstoši dzīvo ēku (Living Building) standartam, ir pat vēl labākas. Un tomēr tas, ka enerģijas ražošana uz vietas prasa papildus tehnoloģiskās sistēmas, nozīmē, ka pēdējo 10% „saraušanas” rezultāts var būt divreiz lielākas būvizmaksas.

Enerģijas ietaupījumi, ko nodrošina pasīvo ēku standarts, ir pietiekami, lai atbilstu un pat pārsniegtu visstingrākos siltumnīcas efekta gāzu samazināšanas mērķus. Tāpēc tādas Eiropas pilsētas kā Brisele ar likumu noteiks, ka no 2015. gada janvāra visām jaunuzceltajām ēkām jāatbilst pasīvo ēku standartam.

Pēdējais salmiņš: kas ir ar to nosaukumu?!

Nav ne jausmas. Vācieši to sauc par Passivhaus, tāpat arī briti un pūristi Ziemeļamerikā. PHI dod priekšroku tulkojumam „pasīvo ēku standarts – Passive House Standard”, un to lieto arī lielākā daļa Ziemeļamerikas organizāciju.

Var gadīties, ka lingvistiskais haoss rodas standarta atvērtās pieejamības (open-source) metodes dēļ. Neatkarīgi no tā, kā katrs to sauc, pasīvo ēku standarts ir un paliek viens no ekonomiski izdevīgākajiem būvniecības veidiem.

Avots:
Monte Polsens (24. sept., 2013), „10 mīti par pasīvo ēku standartu”,  Green Building Advisor [online] [ http://webcache.googleusercontent.com/search?q=cache:ny-E4NaZv14J:www.greenbuildingadvisor.com/blogs/dept/guest-blogs/ten-misconceptions-about-passive-house-standard+&cd=1&hl=lv&ct=clnk&gl=lv&client=firefox-a ]