Es pirmo reizi iepazinos ar pasīvo ēku standartu pirms 10 gadiem, kad nolēmām tam pievērsties arhitektu birojā, kurā strādāju. Daudzējādā ziņā tas šķita pareizais solis uz priekšu, tomēr jāatzīst, ka pasīvo ēku standarta un sertifikācijas prasību apgūšana bija izaicinājumiem bagāts process. Dažas no grūtībām bija tehniskas dabas, taču, šķiet, vislielākais izaicinājums tika mests ierastajām zināšanām, pie kā es tajā laikā cieši turējos.
Šis nedaudz rotaļīgais raksts pievēršas dažiem no šī domāšanas veida izaicinājumiem, izvērtējot gūto pieredzi. Tiks runāts arī par dažiem citiem domāšanas izaicinājumiem, kas iet roku rokā ar pasīvo ēku projektēšanu.
1. Es redzu aukstuma tiltus VISUR
Es kādreiz apbrīnoju koka un tērauda sijas, kas šķietami nepiespiesti slīd cauri ārsienām, un stiklojumu no grīdas līdz griestiem.
Vairs ne! Es nevaru neredzēt šo mezglu radītos aukstuma tiltus un rezultējošos siltuma zudumus, materiālu bojājumu un pelējuma risku.
Mākslinieciski arhitektoniskie triki, kas liek konstrukcijai un tektoniskajām plātnēm peldēt starp iekšpusi un āru, mani vilina vairs tikai mirklīgi. Tad es atceros efektivitātes trūkumu, kas plosās būvniecības industrijā. Un tas blenž man tieši sejā. Pasīvo ēku standarts pieprasa no termiskajiem tiltiem brīvu konstrukciju projektēšanu, un tieši tas ir viens no iemesliem, kāpēc standarts darbojas.
Arhitekti, jums jākļūst radošākiem attiecībā uz to, kā jūs izceļat konstrukcijas, tektoniskās plātnes un jumta dzegas!
2. Es esmu iemācījies mīlēt mehānisko ventilāciju
Kādreiz es biju pārliecināts „dabīgās ventilācijas” atbalstītājs. Ar to saprotama manuāli darbināma ventilācija, atverot logus un durvis, kura balstās uz laikapstākļu iegribām. Ventilatora un šādu tādu cauruļu pievienošana vienādojumam būtu bijusi ķecerība un, saprotams, patērētu vairāk enerģijas.
Tas prasīja krietni daudz, lai es pieņemtu, ka mehāniskā ventilācija varētu pat ietaupīt enerģiju. Un piedevām, ka tā varētu būt veselīgāka par „dabīgo ventilāciju”. Manā prātā tolaik mehāniskā ventilācija bija liekama vienā maisā ar gaisa kondicionēšanu un visām ķibelēm, kas nāk līdzi nepārtraukti cirkulējošam sasmakušam gaisam, kas tiek atdzesēts un atkal uzsildīts. Bet tā nebūt nav pasīvās ēkas ventilācija!
Pasīvās ēkas ventilācija pievada tikai svaidu gaisu, nekas netiek cirkulēts vairākas reizes, turklāt gaiss procesā tiek filtrēts. Tas krietni vien uzlabo gaisa kvalitāti.
Ventilācija pasīvajā ēkā atgūst siltumu no gaisa, kas no ēkas tiek izvadīts, un izmanto atgūto siltumu, lai uzsildītu svaigo pieplūdes gaisu. Tas patērē krietni mazāk enerģijas nekā auksta gaisa pievadīšana dzīvojamajās telpās un nepieciešams daudz mazāk apkures siltuma, lai atkal uzsildītu telpas līdz pieņemamai temperatūrai.
Pasīvās ēkas mehāniskā ventilācija ar siltuma atgūšanu nepārtraukti pievada svaigu gaisu un nav atkarīga no laikapstākļiem. Gaiss ir svaigs, tīrs, veselīgs un silts. Un tas ir energoefektīvi.
3. Es nevaru radīt ēkas, kurās ilgtspēja ir ķeksīša pēc
Es dievinu dzīvos jumtus (zaļos un brūnos) un tie var sniegt daudz labumus gan ēkas mikrovidei, gan plašākai videi. Zaļie jumti kādreiz bija „ilgtspējīgas” ēkas firmas zīme un dažreiz joprojām ir.
Man patīk arī kompostēšana, tā noteikti nāk par labu videi. Tātad kompostēšanas atkritumu tvertņu iekļaušana virtuves dizainā noteikti iedrošina iedzīvotājus likt tās lietā. Jau atkal – noteikti kaut kas labs.
Šis saraksts varētu turpināties un turpināties…!
Un tomēr, ja ēkai ir zaļais jumts vai arī tajā ir atrodamas kompostēšanas tvertnes, bet tā tik un tā ir neērts, enerģiju rijošs monstrs, vai to var saukt par ilgtspējīgu būvi? Tā var atķeksēt noteiktus „ilgtspējas” lauciņus, bet tas noteikti nav integrēts projekts.
Ja pavisam godīgi, mums vajadzētu jautāt, vai šāda tipa ēka vispār ir pieņemama laikā, kurā mēs dzīvojam? Pat neņemot vērā klimata izmaiņas vai resursu un enerģijas iztrūkumu, katrai pienācīgi projektētai ēkai taču vajadzētu būt ērtai un patērēt minimālu enerģijas daudzumu, lai to sasniegtu? Mums ir gan tehnoloģijas, gan zināšanas, gan materiāli, gan prasmes.
Arhitektūrai ir jāmainās, un „ilgtspējas” kastīšu atķeksēšana nav pareizā atbilde. Integrēta projektēšana un pasīvo ēku standartam atbilstošas ēkas, kas sniedz lielisku komfortu, patērējot minimālu enerģijas daudzumu, ir īstais veids, kā virzīties uz priekšu.
4. Es nevaru noslēpt sliktus mezglus
Ziniet tās koka konstrukcijas ēkas, kurās ir krietni daudz masīvkoka stūros vai arī ap logiem? Vai arī tādas ēkas, kas pilnībā izmainījās būvēšanas laikā un nu nemaz vairs neizskatās kā sākotnējajos rasējumos? Kur izolācijas slānī nonācis krietni vairāk tērauda un betona, nekā gaidīts?
Ir skaidri saprotams, ka tas ir aukstuma tilts. Tas pazemina ēkas efektivitāti, kā arī palielina materiālu bojājumu un pelējuma risku. Tas var novest pat pie iespējamības saslimt ar astmu.
Bet tas taču ir pieņemami, vai ne? Tas atbilst būvnormatīviem vai vismaz tiek parakstīts.
Patiesībā tas nav vis pieņemami.
Sākot projektēt un nodot ekspluatācijā pasīvās ēkas, drīz vien kļūst skaidrs, ka šādus trūkumus nevar noslēpt. Ar to nevar tikt sveikā cauri. Ne projektēšanas fāzē, ne būvniecības laikā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ir tik svarīgi sertificēt pasīvās ēkas – kvalitātes pierādījums.
5. Mani neiekārdina seksīgas, pilnībā stiklotas ēkas
Kuram gan nepatīk stilīgs, ar parametriskā dizaina palīdzību radīts stikla debesskrāpis? Lauzīts, sašķelts, savērpts, lai pakalpotu modei un arhitekta iztēlei. Kurš gan nemīl neaizskaramas, kristāliskas, pilnībā stiklotas ēkas? Es tādas noteikti mīlēju!
Tagad es tās uztveru kā resursus rijošas ēkas ar augstu holesterīna līmeni, kas patērē daudz vairāk enerģijas, nekā ir taisnīgi vai vajadzīgi. Tās līdzi nes milzīgu pārkaršanas risku vasarā, pārsalšanas – ziemā, un, visticamāk, kļūst absolūti neapdzīvojamas brīžos, kad pazūd elektrība. Vai, piemēram, kad izsīks pieejamās enerģijas rezerves. Tās ir „ledus tējas” ēkas, kas cenšas savu vājo sniegumu ekspluatācijā kompensēt ar tehnoloģijām un palielinātu enerģijas patēriņu.
Mums jāpajautā sev, kāpēc mēs sagaidām, ka mūsu telefonu baterijas ar katru paaudzi izlādēsies arvien lēnāk, bet nerūpējamies par ēku enerģijas patēriņu? Un ar to es domāju patiešām rūpēties – rūpēties tik ļoti, lai kaut ko darītu lietas labā. Lai katru nākamo ēku paaudzi radītu arvien efektīvāku.
Vai arhitektūra ir vienīgā nozare, kurā mēs izmantojam šīs paaudzes labākās tehnoloģijas nevis, lai radītu efektīvākas ēkas, bet gan, lai padarītu apdzīvojamas un funkcionālas ēkas, kuru sniegums ir daudz vājāks nekā iepriekšējās paaudzes ēkām?
Ar pasīvo ēku standartu mēs varam panākt pretējo. Mēs varam izmantot savas paaudzes tehnoloģijas un zināšanas, kā arī visu savu radošo izdomu, lai radītu ēkas, kurām jau šūpulī ielikts zemāks enerģijas patēriņš.
6. Esmu iemācījies pieņemt (augstas efektivitātes) PVC logus
Kādreiz man riebās PVC logi. Katrā ziņā tie bija lēti, pretīgi, nepievilcīgi, zemas efektivitātes un, pretēji solītajam, tiem tomēr vajadzēja apkopi. Pat bez šī visa, PVC ir naftas industrijas produkts, kas, iespējams, ir kaitīgs cilvēkiem un videi gan ražošanas un lietošanas procesā, gan sava dzīves cikla beigās.
Patiesību sakot, mans viedoklis par to nav daudz mainījies, un es joprojām neloloju sevišķi siltas jūtas pret PVC logiem.
Un tomēr es piekrītu, ka augstas kvalitātes un efektivitātes PVC logi ar trīskāršo stiklojumu dažos gadījumos ir ekonomiski izdevīgs risinājums pasīvajām ēkām. Es ceru, ka šajos gadījumos pasīvās ēkas lieliskā ventilācijas sistēma atbrīvos iekštelpas no jebkādām toksiskajām daļiņām, kas varētu būt gaisā. (Protams, var gadīties, ka es kļūdos.)
Var uz to raudzīties tā – es labprātāk sadzīvoju ar to nekā vadu savu dzīvi neefektīvā ēkā, kas sniedz pienesumu pārmērīgām klimata pārmaiņām.
Jāatzīst gan, ka šī ir bijusi grūta mācība, ko apgūt, un es atbalstu „sarkanā saraksta” pieeju un domāju, ka to vajadzētu plaši pielietot.
7. Es garlaikoju cilvēkus, runājot par ēku efektivitāti
Kas to būtu domājis, vai ne? Proti, pēc 1400 vārdiem raksts par pasīvo ēku standartu varētu kļūt diezgan garlaicīgs!
Es ceru, ka šis nav tas gadījums. Un pateicos, ka esi izlasījis tik tālu!
Tomēr jāatzīst, ka, kopš es pievērsos pasīvajam standartam, ēku efektivitāte man ir kļuvusi par daudz lielāku kaislību nekā jebkad iepriekš.
Un te es pastāstīšu, kāpēc.
Pasīvais standarts atgriež arhitektūru (un arhitektus) ēku projektēšanas procesa priekšgalā un centrā.
Pasīvo ēku galvenā iezīme ir integrēta projektēšana. Tas nozīmē atkal savest kopā dažādos projektēšanas procesā iesaistītos aspektus. Pirms tam man bieži vien nācās justies bezspēcīgam. Kā arhitekts es bieži vien jutu, ka darbs, ko es ieguldīju dizainā, tika uzskatīts par virspusēju, tikai uz estētiku vērstu, un ilgtspējība bija vien jauks, piekarināms vimpelis. Šķita, ka mūsu darbs bija tikai sagatavot rasējumus, un tad projekts bija neaizsargāts pret skarbiem pārveidojumiem un kompromisiem jebkurā projektēšanas vai būvniecības brīdī.
Pasīvo ēku standarts noslauka šo problēmu no spēles galda. Tas ļauj man justies varenam. Es kā arhitekts esmu atguvis darbu, kas ir integrāla, neatņemama projektēšanas un izpildes procesa sastāvdaļa.
8. Es jūtos vainīgs, radot ēkas, kas „tikai” atbilst normatīviem.
Tā ir iepriekšējā punkta monētas otra puse – vainas sajūta, radot ēkas, kas tikai atbilst būvnormatīviem. Diemžēl ne visi projekti, pie kā es strādāju, atbilst pasīvo ēku standartam. Un es pieņemu, ka tāds šobrīd ir nozares stāvoklis. Un es daru visu, kas ir manos spēkos, lai to mainītu.
Un tomēr es nespēju ar to sadzīvot. Es zinu, ka ēka, kas tikai „atbilst” normatīviem, nesniegs to, ko tā apsola. Tai būs zemāka efektivitāte. Tā sniegs daudz lielāku pienesumu klimata izmaiņām nekā nepieciešams, un tā pat nebūs iedzīvotāju vaina.
Es arī zinu, ka manas pasīvās projektēšanas zināšanas nodrošina, ka katra manis radītā ēka būs labāka nekā vidējā, neskatoties uz to, vai tā ir vai nav sertificēta pasīvā ēka. Es zinu, kā izplānot, detalizēt un novest līdz pilnībai daudz efektīvākas ēkas nekā vidēji pieņemts, neskatoties uz to, vai tās ir pasīvās ēkas, un to pašu var teikt par jebkuru citu pasīvo ēku arhitektu.
Tātad, lai gan es jūtos vainīgs, es arī zinu, ka es daru visu, ko varu, lai izmainītu pasauli uz labo pusi, izmainot arhitektūru.
9. Es strīdos ar būvinženieriem.
Pirmkārt, es jau priekšlaicīgi atvainojos, ja šo lasa kāds būvinženieris. Es atvainojos gan par strīdēšanos, ja mums ir sanācis kopā strādāt, gan arī par to, ko rakstīšu tālāk.
Darbs pie pasīvajām ēkām prasa daudz dziļākas zināšanas par inženierkomunikācijām nekā piemīt lielākajai daļai arhitektu. Es esmu iemācījies tik daudz, par ko man agrāk nebija ne jausmas! Vai arī var teikt, ka agrāk es vismaz klausīju inženierkomunikāciju speciālistiem uz vārda.
Un tieši te parādās problēma, un es zinu, ka šī lielā mērā ir vispārināšana, bet inženierkomunikāciju speciālisti bieži vien strādā vienā noteiktā veidā. Tas, bez šaubām, izriet no viņu izglītības, prakses un darba pieredzes. Lai nu kā, tas, kā viņi strādā, visbiežāk ir „kā parasti” un balstīts uz mehānisku, elektrisku un ūdens sistēmu projektēšanu.
Diemžēl tas visbiežāk nenozīmē ēkas kā integrētas sistēmas projektēšanu, kas prasa zināšanas un pieredzi ēku būvfizikā. Un, vissvarīgāk, tas paredz vēlēšanos projektēt tā, lai samazinātu iekārtas un aprīkojumu, ne tikai atrastu labāko aprīkojumu, ko detalizēt jaunam projektam kā parasti.
Un tieši tā es dažreiz pieķeru sevi strīdos ar būvinženieriem. Bieži vien tas notiek tad, kad viņi grib darīt „kā parasti”, un es vēlos, lai ēka darbojas kā pilnīgs, integrēts projekts ar mazāk iekārtām un aprīkojumu, lielāko darba daļu darot arhitektūrai.
10. Es vairs nevaru griezties atpakaļ. Pasīvo ēku standarts ir „sarkanā tablete”
Tā tiešām ir. Kā to norāda vairākas no iepriekšējajām mācībām, tiklīdz es sāku projektēt atbilstoši pasīvo ēku standartam, es vairs nevarēju atgriezties vecajās sliedēs.
Šī ir tava pēdējā iespēja. Pēc tam griezties atpakaļ vairs nebūs iespējams. Paņem zilo tableti, un stāsts beidzas šeit, tu pamosties savā gultā un tici, kam vien tu vēlies ticēt. Paņem sarkano tableti, tu paliec Brīnumzemē, un es tev parādu,tieši cik dziļa ir truša ala. Atceries – viss, ko es piedāvāju ir patiesība, nekas vairāk.
– Morfejs,
no filmas Matrix.
Kad reiz esi piedzīvojis šīs atklāsmes un ieguvis izpratni par to, kā tad īsti darbojas pasīvās ēkas, tavas acis ir mūžam atvērtas ēku neefektivitātes iemesliem. Tu zini, ka arhitektūra var būt labāka. Tu zini, ka arhitektūrai nav pārmērīgi jāveicina klimata izmaiņas.
Nobeigumā
Tas noslēdz manu sarakstu „10 lietas, ko es neciešu pasīvajās ēkās”. Paldies vēlreiz, ka šo izlasīji! Es ceru, ka raksts tev šķita izglītojošs un varbūt arī nedaudz izklaidējošs.
Un, lūdzu, tikai nenobīsties! Sevis izglītošana un darba uzsākšana ar pasīvajām ēkām ir aizraujoša un sniedz gandarījumu. Tā var piešķirt daudz vairāk nozīmes un pilnības tavam darbam, un tas nav nav domāts tikai „hipijiem” un „enerģijas nūģiem”. Tieši tas pasaulei šobrīd ir nepieciešams.
Avots:
Elronds Barels (29. sept, 2014) „10 iemesli, kāpēc es neciešu pasīvās ēkas”, Skaidrā valodā par pasīvajām ēkām un vēl vairāk. [online][ http://elrondburrell.com/blog/10-things-i-hate-about-passivhaus/]
